Lieldienu vēsts, kas maina visu.

Kādi ļaudis 20. gadsimtā sagrozīja kalendāru un tā sekas ir svētku svinēšana dažādos laikos
(tas izskaidro to, kamdēļ  piemēram, ortodoksālā baznīca svin Ziemassvētkus
tieši 2 nedēļas vēlāk, jo viņi palika pie vecā kalendāra,
bet liela daļa pasaules pievērsās jaunajam reformai),
tomēr atšķirīgais svinēšanas laiks nemaina vēsti un iemeslu pašiem svētkiem.

Un, lai gan mūsu ģimene Kristus Augšāmcelšanās Svētkus svinēs tikai pēc nedēļas,
gribu pievienoties apsveikumam tiem, kas to dara jau tagad.
Un sveikt tos, kuri svinēs pavisam drīz.

Jau kopš mazotnes mani urdīja tikai viens jautājums.
Ja pēc nāves mūsu vairs nav, tad dzīvei šiet uz zemes īstas jēgas arī nav.
Man būtu par maz, ja viss, kas pēc manis labākajā gadījumā paliktu-
labas atmiņas un domas cilvēku sirdīs, skaistas fotogrāfijas, kādi citi vērtīgi padarīti darbi, bērni. Ja viss tas beidzas nekurienē, tad kāda gan visam jēga?
Tamdēļ esmu tik laimīga, ka man dota ticības dāvana,
ka es varu ticēt un piederēt Tam, par ko tad arī ir šī Lieldienu vēsts-
par to, ka Dievs Pats nomira par mums, lai mēs dzīvotu mūžībā.
Jo ar nāvi nekas nebeidzas.
Cilvēka prātam šis viss ir tik grūti saprotams. Izklausās ģeķīgi?. Bailīgi.? Grūtsirdīgi.? Bet tā tas nav. Tas ir līdzīgi kā ar...bērniņa gaidišanu. No malas tas izskatās visādi.
 bet tikai piedzivojot šo brīnumu un izejot tam cauri,
kad notiek piedzimšana, tu saprotu, ka tas ir visvērtigākais un mainošakais, kas ar tevi ir noticis.
Un tu esi jau cits. un kāda starpība, kā tas izskatās no malas.
Jo dvēsele ir atradusi mieru Savā Radītājā.

Tādas nopietnas un varbūt ne visiem saprotams pārdomas, bet Lieldienās jau savādak nemaz nevar:)