te es esmu. un es vēlējos izstāstīt kādu stāstu. mīlestības stāstu. vienu no savas dzīves skaistākajiem stāstiem. manas ģimenītes stāsts.
sirdī, kurā uzplaukst mīlestības puķe, dara laimīgu ne tikai to, kurš to saņem, bet arī pašu devēju. mīlēt- tā ir izvēle. tie nav taureņi vēderā vai nepārejoša laimes sajūta- tas ir kopā pavadīts laiks, īstas attiecības, rūpes, nodošanās, runāšana un klusēšana. atrašanās blakus vai vismaz pavisam tuvu.
kad domāju par šo nenovērtējamo dārgumu- ģimeni, saprotu,ka tur nav nekā,ko es vai kāds cits būtu pelnījis. Tā ir vislielākā dāvana, kuru mums dāvā Dievs. Taču Viņš mums arī dāvājis brīvo gribu- spēju pieņemt lēmumus un izdarīt izvēles.Un novērtēt to,kas jau dots.
Ir dienas saulainas, ir dienas apmākušās. Taču viss būtiskais ir tepat blakus. Nekur nav jātriecas un nekādi citi dārgumi nav jāmeklē. Vajag tikai meklēt ar sirdi. Katram mazam princim ir pa savai rozei, planētai un jēriņam:)
turi mani sev cieši klāt. aizvien ciešāk.
Paldies, paldies, Tev, mīļais Dievs, par šim bezgala dārgajām dāvanām.
1 comment:
Ļoti skaisti. Gan bildes, gan stāsts.
Post a Comment